Pārtikas iepakojuma drošība

Pārtikas iepakojuma higiēnas standarta saturs ir nepilnīgs

(1) Veselīgas pārtikas iepakojuma materiāliem pašlaik nav vienota standarta vietējā tirgū, un tikai nelielam skaitam produktu nav izstrādāti vienoti, standartizēti veselīgas pārtikas iepakojuma materiālu veiktspējas standarti, un tikai nelielam skaitam produktu ir noteikti standarta noteikumi, piemēram, elastīgā iepakojuma iepakojums saskaņā ar GB/T10004 — 2008. gada plastmasas kompozītmateriāla plēvēm, maisiņiem, sausā maisījuma ekstrūzijas maisījumiem un "šķīdinātāja atlikumu rādītājiem" atbilstošajos noteikumos.

(2) Lielākā daļa pārtikas iepakojuma materiālu higiēnas standartu pašlaik neattiecas uz arvien vairāk pārtikas iepakojuma veidiem. Dažādas valstis ir izstrādājušas savus noteikumus šķīdinātāju atlieku noteikšanai. GB/T10004 – 2008 plastmasas kompozītmateriālu plēvju, maisiņu un sauso ekstrūzijas maisījumu iepakojumam "galvenajos standarta noteikumos šķīdinātāja atlieku daudzums nepārsniedz 5 mg/m2", taču nav norādīts, kāds šķīdinātājs tiek izmantots, un visu veidu šķīdinātāju daudzums 5 mg/m2 diapazonā arī nav sīkāk sadalīts. Valsts veselības standarts arī aizliedz plastmasas atkritumu izmantošanu kā izejvielu plastmasas pārtikas konteineru ražošanā. Tomēr pastāv arī lielāka kaitējuma slēpšana, jo rūpnieciskās izejvielas tiek izmantotas plastmasas pārtikas konteineros. Tā kā plastmasas konteineru standarta indeksa robeža ir pārāk brīva, Valsts standartu komiteja pašlaik strādā pie standartu atjaunināšanas un uzlabošanas.

(3) Lielākā daļa iepakojuma materiālu produktu standartu ir ne tikai daļa no prasības par šķīdinātāju atlieku noteikšanu standarta aprakstā, bet arī daži vienkārši sensori rādītāji, piemēram, iepakojuma materiālam nedrīkst būt savdabīga smarža, iepakojuma šķidrumam nedrīkst būt savdabīga smarža utt., bet nav arī noteiktu kvantitatīvu rādītāju prasību. Pārtikas iepakojuma ražošanas procesā neizbēgami paliek atlikumi. Plastmasas kompozītmateriālu dobspiedes un šķīdinātāju sausās maisīšanas procesā ir jāizmanto daudz organisko šķīdinātāju, piemēram, toluola, etilacetāta un etilketona utt., lai saskaņā ar procesa prasībām šķīdinātājs ražošanas procesā būtu jāiztvaiko, taču dažādu iemeslu dēļ faktiskajā ražošanā vienmēr būs vairāk vai mazāk pilnībā neizgaistošu šķīdinātāju, ko sauc par atlikumu šķīdinātājiem. Atlikumi šķīdinātāji ir vairāku veidu šķīdinātāju kombinācija. Parasti, ja atlikumu šķīdinātāju saturs ir zem noteiktas robežvērtības, cilvēka oža nejūt tā esamību, bet, ja šķīdinātāju atlieku daudzums ir augsts, cilvēka maņas to var uztvert. Piemēram, PVC (PVH) plastmasas plēves vēzis ir izraisījis spēcīgas sekas mājsaimniecībā. "GB9681— 1988. gada pārtikas iepakojuma PVC lējuma izstrādājumu veselības standarts" īpaši nosaka, ka vinilhlorīda monomēra saturs ir mazāks vai vienāds ar 1 mg uz kilogramu. Vinilhlorīda monomēra sastāvs, kas atrodas PVC pārtikas plēvē, pēc tam, kad tas veicina cilvēka organisma kancerogenitāti. Eiropas Savienība, Amerikas Savienotās Valstis un Japāna ir aizliegušas šī produkta izmantošanu pārtikā. Atjauninājumi ir vairākkārt atjaunināti, bet galvenokārt, lai mainītu dažus no šiem parametriem. "Plēves notikumi un visā procesā; mūsu valsts izdoto attiecīgo standartu darba kavēšanās atkal ir atklāta. Tāpēc ir obligāti jāizstrādā kvantitatīvs indekss pārtikas iepakojuma materiālos šķīdinātāju atlieku noteikšanai."